Kāds ir prāts? Vai tā ir vienkārši tīklā savienotu neirālo impulsu kolektīvā summa? Vai tas ir mazāk vai vairāk? Kur tas sākas un kur beidzas? Kāds ir tā mērķis? Vai tā ir dvēsele? Šie ir jautājumi, kas ir vajājuši cilvēka apziņu par lielu daļu tā eksistences. Bet šajā arvien digitālajā laikmetā mēs mākslīgi simulējot, iegūstam jaunu aizraujošu ieskatu apziņas dabā.
Mākslīgais intelekts ir nedaudz brīvi definēts, bet parasti to var saprast kā cita lauka apakškopu, ko sauc par biomimētiku. Šī zinātne (savstarpēji aizstājama ar nosaukumu “biomimikrika”) imitē dabiskos procesus tehnoloģiskajās sistēmās, izmantojot dabu kā mākslīgo jauninājumu paraugu. Dabā evolūcija atlīdzina labvēlīgās iezīmes, izplatot tās visā dabiskajā ekosistēmā, un tehnoloģijai ir līdzīgas tendences, jo tehnoloģija, kas dod visnoderīgākos rezultātus, ir tā, kas plaukst.
Tā kā mašīnas attīsta spēju mācīties, aprēķināt un rīkoties ar tādu radošuma līmeni un individuālu aģentūru, kas faktiski ir cilvēks, mēs kā cilvēki saskaramies ar aizvien sarežģītākiem, bet nenovēršamiem jautājumiem, kas saistīti ar AI raksturu un tās lomu mūsu nākotnē. Pirms mēs pārāk dziļi iedziļināmies mākslīgā intelekta semantikā, vispirms izpētīsim trīs veidus, kā tas jau sāk parādīties mūsu pasaulē.
